«Kaut pastalās, bet brīvi!» — ar šādu saukli pirms pārdesmit gadiem mēs stāvējām uz barikādēm (vai arī ēdām reņģes un dejojām ap ugunskuriem — kurš nu to lai vairs tik skaidri atceras). Brīvība izcīnīta, sabiedrība noslāņojusies, un nu mēs, vidējie latvieši, a.k.a pastalnieki a.k.a. pastalgalvas, savās pastalās ik pa laikam uzskrienam kādam zemē nomestam lielākam vai mazākam grābeklim.

dzemperis.jpg

Šajos emuāros nacionālromatiskā, viegli sarkastiskā, likumpaklausīgā gaismā tiks attēlotas Pastalnieka parastā, kas ir taisns, pelēks un pats par sevi kā Zatlera mats, gaitas pa brīvās Latvijas grābekļiem. Un dziļā jēga tam visam tāda, ka kāds to izlasot varbūt neuzkāps uz tā paša grābekļa, uzkāps ne tik sāpīgi vai vismaz varēs papriecāties par to, ka nav vienīgais, kas uz tā uzkāpis.