Pastalās pa grābekļiem

Kuram biežāk, kuram retāk, bet reizēm gadās apciemot ātrās ēdināšanas iestādes. Ierastais iepirkšanās scenārijs ir apmēram šāds.

Viņiem vien zināmu sakrtību rezultātā, Augstākie Spēki ir ielikuši Pastalnieka Parastā rokās Samsung Galaxy S4 arī zināms kā GT-I19505. Šis aparatūras gabals jau ir apsūkāts un apzīžļāts neskaitāmos apskatos uz salīdzinājumos visā plašajā Internetā. Šis apraksts ir unikāls ar to, ka tajā ir atspoguļota ierīces spēja/nespēja veikt reālus, dzīvē nepieciešamus uzdevumus.

Kādreiz, sensenos laikos, veikalu tīkls Maxima bez maksas dāļāja savas pircēju paradumu spiegošanas kartes ar nosaukumu «Paldies». Un viss bija labi. Bet tad, kādā jaukā dienā, tika nolemts šīs kartes nomainīt pret citām, jaunākām un skaistākām.

Pienāca kārtējais laiks atjaunot OCTA polisi. Pakalpojuma sniedzējs jau laikus par to laipni atgādināja gan e–pastā, gan piezvanot. Tas tiešām ir jauki un labi, ka tā tiek darīts, jo citādāk attaptos, kad OCTA termiņš jau sen kā būtu beidzies, un, iespējams, iebrauktu likumpārkāpumos un visādās nebūšanās. E-pastā ar prieku lasu cildinošo teikumu «lojāliem klientiem vienmēr tiek sniegti labāki piedāvājumi visos apdrošināšanas veidos». Bet ne viss ir zelts, kas tiek ar vārdiem spodrināts.

Ir gadījušās situācijas, kad vecajā, labajā galda datorā jāiestiprina vēl viens cietais disks (HDD), bet visas tam paredzētās vietas jau ir aizņemtas. Brīvas atlikušas tikai CD paredzētās vietas. Ko darīt? Iemest HDD datora korpusā, lai kratās kā cirvis zirga ratos? — Nekādā gadījumā!

Mans jaukais Internet piegādātājs nolēma digitalizēties un par rēķina piegādi pa pastu sāka uzrēķināt Ls 1. Tiesa gan pirms tam rēķinā bija brīdinājums, ja vēlaties nemaksāt latu par neko, web lapā veiciet pieteikšanos uz rēķina saņemšanu e–pastā. Bet kurš gan studē visu, kas sarakstīts kaut kādos rēķinos par Internetu, it sevišķi, ja rēķinam uzslēgta automātiskā apmaksa? Tāpēc šo faktu pamanīju, kad pa virsu jau bija uzrēķināti daži lati.

«Kaut pastalās, bet brīvi!» — ar šādu saukli pirms pārdesmit gadiem mēs stāvējām uz barikādēm (vai arī ēdām reņģes un dejojām ap ugunskuriem — kurš nu to lai vairs tik skaidri atceras). Brīvība izcīnīta, sabiedrība noslāņojusies, un nu mēs, vidējie latvieši, a.k.a pastalnieki a.k.a. pastalgalvas, savās pastalās ik pa laikam uzskrienam kādam zemē nomestam lielākam vai mazākam grābeklim.

Šajos emuāros nacionālromatiskā, viegli sarkastiskā, likumpaklausīgā gaismā tiks attēlotas Pastalnieka parastā, kas ir taisns, pelēks un pats par sevi kā Zatlera mats, gaitas pa brīvās Latvijas grābekļiem. Un dziļā jēga tam visam tāda, ka kāds to izlasot varbūt neuzkāps uz tā paša grābekļa, uzkāps ne tik sāpīgi vai vismaz varēs papriecāties par to, ka nav vienīgais, kas uz tā uzkāpis.